Nesavtība.
Raksts sagatavots sadarbībā ar žurnālu "Mājas Viesis" 2014
Nesavtība ir rakstura īpašība, ētiska vērtība, kas spēj cilvēku padarīt īpašu, taču pie nosacījuma, ka tā ir patiesa nesavtība.
Nesavtība ir spēja dot –neko neprasot pretī – ne pateicību, ne uzmanību, ne mīlestību, nedz taustāmus, materiālus labumus. Nesavtība ir sava egoisma ierobežošana gan rīcībā, gan domās, spējot otram dot to, kas viņam patiesi nepieciešams, pie kam - īstajā brīdī. Lai to spētu, nepieciešama atvērtība, empātija, gatavība saprast un pieņemt otru.
Nesavtīgais cilvēks ir gatavs dalīties gan ar materiāliem labumiem, gan ar savām zināšanām, enerģiju, laiku, un viņš spēj atdot arī to, kas pašam ir nepieciešams. Jāpiebilst, ka nesavtībai ir raksturīga ne tikai spēja dot, bet arī spēja ar pateicību pieņemt.
Nesavtīgai rīcībai neseko nožēla, neuzplaukst nozīmības vai pārākuma sajūta, to nepavada paštīksmināšanās. Nesavtīga rīcība nebrēc pēc publicitātes, tas nav veids, kā celt savu reputāciju.
Vēlēšanās palīdzēt nevietā, pārlieks mātišķums attieksmē pret otru, tendence pārlieku uzņemties atbildību citu vietā, ziedoties, drīzāk var kļūt kaitinoša vai apgrūtinoša apkārtējiem, un visbiežāk tai nav it nekādas saistības ar nesavtību. Teicieni: „Es taču jūsu/ tevis dēļ visu upurēju”, Man nekā nevajag, viss tikai jums” ir ļoti tāli no patiesas nesavtīgas rīcības.
Nereti tas var būt neapzināti pieņemts uzvedības modelis, ar kura palīdzību ir bijis iespējams kaut ko sev iegūt – visbiežāk uzmanību, cieņu, apbrīnu vai mīlestību. Tas var būt nostiprinājies cilvēkā un kļuvis par veidu kā dzīvot attiecībās ar citiem.
Reizēm mēs satopamies ar zem nesavtības maskētu manipulāciju. Šādas manipulācijas slēptais motīvs var būt dažnedažāds – justies vajadzīgam, īpašam, pārākam, iegūt pasīvu varu pār otru, radot viņā vainas sajūtu. Reizēm zem pārliekām rūpēm par otru var būt paslēptas iekšējas bailes no vientulības. Reizēm nesavtīga palīdzēšana citiem var būt paša cilvēka slēptā vēlme saņemt ko tādu pašam pret sevi – rūpes un gādību, kas reiz tam ir trūcis.
Nav viena vienīga motīva, kas var radīt viltus nesavtību, bet viens ir skaidrs, visbiežāk tie ir vairāk savtīgi motīvi, lai arī reizēm balstīti uz iekšējām ciešanām.
Nesavtīgu cilvēku raksturo apmierinātība ar dzīvi, iekšēja harmonija. Viņam nav vēlmes otru padarīt par savu parādnieku. Otram sniegtais ir dots no tīras sirds, darot labu radies prieks. Ja tā nav – visdrīzāk šī cilvēka rīcība nebūs nesavtīga.
Raksts sagatavots sadarbībā ar žurnālu "Mājas Viesis" 2014