Kaisle

Raksts sagatavots sadarbībā ar  žurnālu "Mājas Viesis" 2015

 „Tik viena doma prātā man – varbūt rīt – satikšu es Tevi.”

Kurš gan nav izjutis šīs tirpas un trīsas, ilgošanos, nemitīgas domas par kādu, kurš kļuvis īpašs. Vai tā ir mīlestība vai kaisle?

 Kaisle ir īpaša emociju pārdzīvojuma forma, kas savā intensitātē tuvojas spēcīgam afektam. Tā ir vēlme savienoties ar savas iekāres objektu. Kaisles ieslēgšanās sākumā lielu lomu spēlē  bioķīmiskie procesi. Tas ir fizioloģisks uzbudinājums, kas saistīts ar erotisku strāvojumu starp diviem cilvēkiem. Pirmais, ko pamanām otrā ir fiziskā pievilcība, kas balstās uz neapzinātajiem skaistuma ideāliem, kuri katram cilvēkam  ir atšķirīgi, un veidojušies pieredzes rezultātā ar sev svarīgiem cilvēkiem. Un šeit nav runa par tiem skaistuma ideāliem, kādus tiražē modes pasaule. Otrs – smarža, feromoni. Viena cilvēka smarža mums var šķist aicinoša, tuva pievilcīga, cita – vairāk atgrūž – norādot –„ tas nav mans cilvēks”. Kaisles rezultātā rodas ārkārtīgi spēcīgas emocijas, asinīs tiek iemesta liela adrenalīna un neirotrofīnu  deva, kas darbojas līdzīgi narkotikām. Tieši šī iemesla dēļ mums tā patīk sajust iekāri – „tauriņus pakrūtē”. Cilvēks kaisli izjūt kā  svaiga gaisa malku, kaisles rezultātā kļūst pārpildīts ar  spilgtām emocijām, izjūt  enerģijas pieplūdumu, spēku, motivāciju rīkoties, nereti pat spēcīgo instinktu varā gatavs neprātīgai rīcībai.  Kaisle aizrauj, bet cilvēkam ir dota iespēja ar savu prātu regulēt savu uzvedību un rīcību. Mēs varam lemt , ko iesākt ar iekāri, kur tai ļaut vaļu, kur savaldīt -– tas ir katra cilvēka personības un ētisko vērtību  jautājums.

Tomēr jāatceras, ka attiecībās, kuras balstās tikai uz kaisli, pirmajā vietā tomēr  paliek savtīgu vajadzību apmierināšana. Spēcīgas kaisles rezultātā vēlamies iegūt otru par katru cenu, savas baudas un labsajūtas dēļ.  Bieži šeit vienlaicīgi tiek izjustas divas pretrunīgas sajūtas – ir izteikta vēlme būt kopā ar otru, bet tikpat spēcīgas bailes pieķerties. Šīs pretrunīgās sajūtas rada spriedzi, saspringumu un neļauj līdz galam otru iepazīt un pieņemt. Ja kaisle ir pārpludinājusi attiecības, ir risks, ka tā attiecības nogalinās. Tiecoties tikai pēc kaisles, mēs nespējam pieņemt otra rūpes un siltumu. Viss it kā sadeg spēcīgās liesmās. Slimīga kaisle līdzinās neprātam, kura rezultātā cilvēkam var sašķobīties viņa personīgās vērtības, var izpausties tāda uzvedība, kāda nekad nav bijusi raksturīga. Ir vēlme gandrīz „aprīt” otru, reizē zaudējot daļu savas neatkarīgās personības. Tādas attiecības līdzinās šantāžai, kur visu laiku izskan – „vai Tu mani mīli?”, patiesībā paužot pavēlošu pieprasījumu – „mīli mani!!!”.

Tādēļ var teikt, ka kaisle pati par sevi ir brīnišķīga, bet tikai tad, ja tā aizpilda tikai daļu no attiecībām. Neirotrofīnu izstrāde var ilgt ne ilgāk kā 2 gadus – tātad narkotiskā iedarbība beidzas. Kas paliek?   Ja tas ir vienīgais, uz kā būvētas attiecības, viss pamats ir sašķobījies, vai pat pilnībā zudis.

Kāda tad ir mīlestība? Neapšaubāmi, tās ir ilgtermiņa jūtas, kurās apvienojas  kaisle, tuvība, intimitāte ar atbildības uzņemšanos. Veselīgās attiecībās robežas  starp Es un Tu ir skaidras. Ir satikušās divas autonomas personības, kas akceptē  viena otras  brīvību vienlaicīgi spējot uzticēties. Mīlestības pilnās attiecībās  cilvēki  izrāda rūpes, gādību, siltumu. Šādās attiecībās valda brīnumaina tuvība un augstu tiek novērtēta otra labklājība. Mīlestībā cilvēks ir laimīgs, spējot otram nesavtīgi dot.