Greizsirdība
Raksts sagatavots sadarbībā ar žurnālu "Mājas Viesis" 2015
Greizsirdība ir mokošas šaubas par kāda mīlestību un uzticību. Ikviens, kas ar šīm jūtām ir saskāries, atpazīs rūgtumu un smagumu, ko tās nes sev līdz, un sapratīs lielo vēlmi aizslaucīt prom neuzticēšanās nastu un kļūt brīvam no plosošajām izjūtām, kuras iedragā sirdsmieru un attiecības. Greizsirdība ir ļoti sarežģītas jūtas, kurās sajaucas vēlme, lai otrs mums piederētu un paniskas bailes otru zaudēt. Tāda zaudējuma iespēja jau priekšlaicīgi līdzi nes postošu pašvērtības krišanos, dusmas un pazemojuma sajūtu.
Greizsirdību mēs varam izjust pret citu cilvēku, kuru saredzam kā konkurentu cīņā par kāda uzmanību vai mīlestību, bet tā var izpausties arī pret partnera darbu, hobiju vai pat datoru, kas otram šķietami ir nozīmīgāki un paņem vairāk laika.
Tam, kurš ir greizsirdīgs, ir vajadzība pēc lielākas uzmanības devas, viņš vēlas, lai būtu pamanīts, nozīmīgs, lai varētu uz otru balstīties.
Visvairāk greizsirdīgi ir par sevi nepārliecinātie cilvēki, kas ir pārāk atkarīgi no partnera, vai tieši otrādi – tie, kuri ir tik pašpietiekami, ka otru uztver kā savu īpašumu. Reizēm mēs sastopamies ar patoloģisku greizsirdību. Šajā gadījumā tiek kontrolēts katrs partnera solis, neatšķirot savas vēlmes un vajadzības no otra vēlmēm un vajadzībām. Greizsirdība kļūst slimīga, ja to izraisa nevis reāli iemesli, bet iedomāti.
Reizēm greizsirdības pamatā var būt paša cilvēka neuzticība, kura izraisījusi vainas sajūtu. Šajā gadījumā neuzticīgais var projicēt savu neuzticību uz partneri, izjūtot greizsirdību.
Greizsirdības saknes meklējamas bērnībā, un bieži tā saistīta ar sāncensību. Bērnībā greizsirdība attīstās brāļu māsu starpā – kā savstarpējas cīņas par vecāku uzmanību rezultāts. Katrs no bērniem vēlas pretendēt uz vienīgā, mīļākā bērna statusu. Ja vecāki veiksmīgi tiek galā ar šo bērnu konkurenci, un katram piedāvā pietiekamu devu uzmanības un mīlestības, bērns tiek galā ar šīm jūtām, un retāk pieaugušā vecumā sastopas ar nepārvaramu greizsirdību konkurences situācijās. Nereti aktīvas greizsirdības pamatā var būt agrīni pārdzīvojumi, bērnam sastopoties ar situāciju, kurā viņš juties atgrūsts, pamests, izolēts, izlikts ārpus „ģimenes idilles”- ārpus tā, kur citi it kā „bauda mīlestību un laimi”. Greizsirdības jūtas un neuzticēšanos provocē saplūdušas attiecības bērnībā, visbiežāk tās veicina pārāk trauksmaini vai pārlieku stingri vecāki, nerespektēt bērna robežas –neatbalstot autonomiju, gluži otrādi – bērnu uztverot kā daļa sevis, bremzējot tā individualitāti un pašiniciatīvu. Vēlme pēc saplūšanas saglabājas arī pieaugušā vecumā, svarīga kļūst otra cilvēka piesaistīšana sev, tikai partnera klātbūtnē jūtot nosacītu mieru un drošību. Otrs tiek uztverts kā sevis turpinājums, nevis neatkarīga un brīva personība. Greizsirdība var iesakņoties kā standarts, redzot neuzticību vecāku attiecībās, īpaši tad, ja notiek identificēšanās ar piekrāpto no vecākiem. Jo vairāk gadiem cauri ejot nostiprinājies stabils un adekvāts priekšstats par sevi kā par atsevišķu personību – jo mazāk cilvēkam pavīd tendence būt greizsirdīgam.
Vai greizsirdība ir tā pati mīlestība? Diemžēl nē. Jā greizsirdība var norādīt uz to, ka otram jūs esat svarīgs, bet visdrīzāk tā nebūs mīlestība. Visbiežāk aiz greizsirdības būs maskējusies spēcīga emocionāla atkarība no otra, bet ne patiesa, nesavtīga mīlestība. Īsta, patiesa pieķeršanās un mīlestība ir vērojama tajās partnerattiecībās, kur tiek cienītas otra intereses, tiek atļauta personīgā brīvība un valda uzticēšanās gaisotne.