Empātija.

Raksts sagatavots sadarbībā ar  žurnālu "Mājas Viesis" 2014

 „ Iejusties otra ādā”,” iekāpt cita zābakos”, „redzēt situāciju cita acīm” - tās ir metaforas, kas atspoguļo daļu empātijas būtības.

  Empātija ir otra cilvēka emocionālā stāvokļa izpratne līdzpārdzīvojot; spēja paralēli pārdzīvot tās emocijas, kuras izjūt otrs, it kā iekļūstot otra subjektīvajā jūtu pasaulē. Tas nozīme, ka cilvēks jūt  otra prieku vai bēdas tā, kā to jūt otrs, un saprot iemeslus šīm jūtām tā, kā to saprot otrs, vienlaicīgi tomēr saglabājot nelielu distanci, skatoties kā no malas, nesaplūstot ar otru cilvēku. Var teikt, ka empātija ietver delikātu klātbūtni cita cilvēka izjūtām, bez vērtējuma, kritikas vai nosodījuma, un ar gatavību sniegt emocionālu atbalstu.

   Empātija aptver līdzpārdzīvojumu - kas saistās ar identisku jūtu izjušanu, līdzjūtību – emocionālu atsaucību ar vēlmi otram palīdzēt,  un simpātiju, kas balstās uz siltām, labestības pilnām jūtām pret otru cilvēku.

  Pietiekami attīstītas empātijas spējas rada  labvēlīgu fonu dialoga veidošanai, kopīgu lēmumu pieņemšanai, problēmu risināšanai. Tās labvēlīgi ietekmē komunikāciju un ir īpaši svarīgas, lai spētu izveidot dziļas un personīgas attiecības.

 Ja nebūtu empātijas, ciestu ne tikai attiecību joma, bet arī mākslas pasaule. Tas ir tādēļ, ka empātija ir neiztrūkstoša sastāvdaļa dažādu mākslas darbu tapšanā un uztverē. Lasītājam empātija palīdz izprast grāmatas varoņus, to pārdzīvojumus un rīcību, aktierim iejusties lomā, dramaturgam un režisoram – palīdz izveidot sižeta līniju.

   Jau ļoti mazi bērni spēj būt empātiski. Zīdainis bieži sāks raudāt, dzirdot raudam citus bērnus, īpaši zīdaiņus. Vēlāk augot, viņš mēģinās mierināt citus, paust līdzjūtību, satraukties, redzot citu ciešanas.  Pēc psihologu domām, tieši raudas spēlē svarīgu lomu empātijas  attīstības procesā. Bērna raudāšana stimulē māti pievērst viņam uzmanību  mierinot. Tā ir mātes empātiska atsaukšanās bērnam, kas ir vitāli svarīga, lai bērns veiksmīgi attīstītos. Lai veicinātu bērnos empātiju, vecākiem ir svarīgi parādīt gādību un empātiju gan savstarpējās  attiecībās, gan attiecībās ar apkārtējiem – rūpējoties par tiem, kam klājas  grūtāk, izrādot atbalstu un līdzjūtību.

   Dzīves pieredze ik uz soļa mums māca būt empātiskiem.  Pārdzīvojumi ar kuriem sastopamies, ļauj daudz dziļāk izprast citu jūtas. Tomēr nevar teikt, ka cilvēks, kas nav pārdzīvojis identiskas situācijas, nespēs būt līdzjūtīgs vai empātisks. Reizēm gan ir iespējams „empātisks aklums”, bet tad tā ir nespēja uztvert otrā cilvēkā tās jūtas vai emocijas, no kurām vairās pats.

  Cilvēki ar pazeminātu empātijas līmenis ir noslēgti, nereti nelabvēlīgi noskaņoti, vairāk agresīvi un ne tik veiksmīgi, toties empātiskie ir labestīgāki, maigāki. Viņi ir komunikabli, emocionāli, tie mazāk vaino citus savās nebūšanās, mazāk cenšas otru nosodīt.

  Mums ir svarīgi būt empātiskiem, jo tikai caur šādu spēju mēs varam justies harmoniskāk attiecībās ar apkārtējiem, draudzēties, būt kopā, saprast sevi un citus. Tas palīdz tuvināties vienam ar otru. Un tā ir patiesa vērtība