Dzīvesprieks.

Raksts sagatavots sadarbībā ar  žurnālu "Mājas Viesis" 2014 

Dzīvesprieks ir cilvēka iekšēja vērtība, kas izpaužas optimistiskā cilvēka attieksmē pret dzīvi un dzīves apstākļiem, ko pavada mundrums un izturība arī grūtībās. Dzīvesprieks nav balstīts uz ārējiem apstākļiem, tā ir spēja priecāties par sevi, un spēja priecāties par dzīvi neskatoties ne uz ko, un reizēm – pat par spīti visām nebūšanām. Var teikt, ka tā ir dzīves izbaudīšana, spējot saskatīt prieku arī mazumiņā. Dzīvesprieks palīdz draudzīgi izturēties pret dzīvi visdažādākajās tās izpausmēs, tā ir ticība dzīvei un nākotnei, saredzot jēgu savai eksistencei.

 Cilvēks ģenētiski var mantot noteiktas rakstura īpašības, kas var ietekmēt dzīvesprieka spēku, bet lielākoties spēju dzīvot ar prieku cilvēkam ietekmē vide, kurā viņš aug. Vislielāko ieguldījumu tajā kādi mēs esam, sniedz pirmie 6 mūsu dzīves gadi. Ģimenes modeļi – kā dzīvi uztver un dzīvo vecāki, ģimenes locekļi; kā risina grūtības, kā izturas paši pret sevi – vai ar prieku, vai pesimistiski, kritiski – būtiski ietekmē cilvēka vērtību sistēmu. Nereti šie modeļi iekopējas  kā „cietajā diskā” ierakstīta informācija, un liek tieši tāpat izturēties pret dzīvi. Bērnam piedzimstot ir pietiekams dzīvesprieka potenciāls, taču nomākti, trauksmaini, baiļpilni vecāki var to ietekmēt negatīvi. Tādās situācijās dzīve tiek uztverta kā bīstama, grūtības neatrisināmas, cilvēki un vide nedroša. Tas neļauj brīvi un ar vieglumu baudīt dzīvi.

 Nereti dzīvesprieku ietekmē cenšanās atbilst kaut kādam ideālam – ideāla māte, ideāls darbinieks, ideāls laulātais. Tiecoties pēc ideāla, mēs visbiežāk cenšamies attaisnot kāda cita cilvēka gaidas, esam ārkārtīgi saspringti un aizmirstam priecāties par dzīvi.

Pretpols dzīvespriekam ir pesimisms, depresīvs stāvoklis, kad prieks dzīvot  ir kļuvis stipri ierobežots, iztrūkst enerģijas, cilvēku pārņem pesimisma un pasivitātes, grūtsirdības bezjēdzīguma, bezcerības plūdi, un ir ārkārtīgi grūti tos apturēt.

 Lai saglabātu dzīvesprieku, mums jādod sev iekšēja brīvība, jāmācās ik brīdi izdzīvot radoši un ar mīlestību. Tādā veidā tiek iegūts vieglums un dzīve kļūst par baudu.

Lai spētu vairāk priecāties par dzīvi, vairāk jāsaredz, kas sniedz mums prieku, kas dod pozitīvas enerģijas pieplūdumu un jāpiedāvā sev šīs lietas. Mums jāspēj dot sev atpūta bez sirdsapziņas pārmetumiem. Jārūpējas par sevi. Jāmācās atslābināties, bet jāspēj būt arī aktīviem, pat vienkārši fiziski aktīviem, atceroties, ka kustība ir dzīvība. Mums jāvairo attiecības, kurās mīt dzīvesprieks. Pozitīvs cilvēks ”aplipina” mūs ar savu dzīvesprieku un ļauj vairāk pasmaidīt.

Tomēr vissvarīgākais ir apklusināt sevī īdētāju, kritizētāju, drūmo domu perinātāju un rast sevī spēku ieraudzīt, cik daudz baudas mums var sniegt dzīve visā tās dažādībā.

 Raksts sagatavots sadarbībā ar  žurnālu "Mājas Viesis" 2014

 http://www.la.lv/krasam-sajaucoties-top-makslas-darbs/